Eksperti ES fondu vērtēšanai: kāpēc 200 lati par projektu? izdrukāt

2009. gada 27. februāris, piektdiena

Kamēr politiķu un uzņēmēju saietos daudzina valsts pārvaldes efektivizēšanu un Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu pārstrukturēšanu, realitātē fondu apguvē turpinās jau pirms vairākiem gadiem aizsāktās tradīcijas – strīdīga resursu tērēšana projektu vērtēšanā. Valsts iestādes daudzos gadījumos projektu vērtēšanu neveic pašas, bet ES fondu līdzekļus tērē, uz atšķirīgiem nosacījumiem iepērkot ekspertu pakalpojumus. „Kas notiek Latvijā?” veica izpēti, lai salīdzinātu, kas notiek dažādos resoros. Pirmajā rakstu sērijas materiālā – par to, kā Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāts (ĪUMEPLS) par 65 tūkstošiem latu iegādājies ekspertu pakalpojumus ierobežotas atlases projektu iesniegumu vērtēšanai. Lai gan arī daļa piesaistīto ekspertu atzīst, ka specifiskas zināšanas tam nav vajadzīgas. Par šiem 65 tūkstošiem latu no ES fondu tehniskās palīdzības līdzekļiem noslēgti līgumi par 11 ekspertu piesaisti, kam jāvērtē ES fondu aktivitātē „Informācijas sistēmu un elektronisko pakalpojumu attīstība” iesniegtie projekti. Maksimālais vērtējamo projektu skaits līdz nākamā gada beigām ir 89 projekti, un katru no projektiem vērtēs trīs eksperti: informācijas tehnoloģiju (IT), projektu sagatavošanas un ieviešanas, un ES struktūrfondu vadības eksperts. Tātad, katram no 11 ekspertiem paredzama vairāku desmitu projektu vērtēšana.

Darbs trīs dienām vai trīs stundām?

„Tas prasa divas dienas, 16 stundas. Ir atšķirīgas kvalitātes projekti, ja būtu ideāla kvalitāte, varbūt varētu vienā dienā izvērtēt,” projektu vērtēšanai nepieciešamo laiku raksturo Inga Medvedis, viena no piesaistītajiem ekspertiem, kam pamatdarbs ir Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Datorikas nodaļā. Lai gan iepirkuma tehniskajās specifikācijās noteikts, ka ekspertam projekta iesniegums jāizvērtē trīs darba dienu laikā, nevienam no uzrunātajiem ekspertiem šis darbs tik ilgu laiku neprasa. „Man tā bija viena diena pirmajam projektam,” konstatē eksperte Lidija Škoļnija, viena no vadības un biznesa konsultāciju un interneta tehnoloģiju uzņēmuma „Europrojects” līdzīpašniecēm. Savukārt vidējā un augstākā līmeņa vadītāju skolas „Direktoru skola” līdzīpašniece un valdes locekle Iveta Apine atklāj, ka viņai tās ir „trīs līdz piecas, sešas stundas”.

Valstī nekādi kritēriji vai ierobežojumi šādu ekspertu atalgojumam nav definēti. ĪUMEPLS sagatavotajā uzaicinājumā iesniegt piedāvājumus bija noteicis, ka viena projekta vērtēšanas izmaksas ekspertam nedrīkst pārsniegt 200 latus bez PVN. Kā stāsta E-lietu ministra preses sekretāre Evita Naglinska, pretendentu piedāvājumi „bija tuvu projekta vērtēšanas noteiktajām izmaksām”, tas ir, 200 latiem. Piesaistītie eksperti, kas visi ES fondu projektu vērtēšanās ir piedalījušies arī iepriekš, uzskata, ka šāda summa par vienas dienas darbu ir adekvāta vai arī pārāk maza. L.Škoļnija uzsver, ka šāda summa „aiziet uzņēmumam, nevis darbiniekam”, savukārt I.Medvedis norāda, ka par minimālo algu ekspertu nevar dabūt.

Kam vajag ekspertus un kas ir „sarežģīts projekts”?

Kas ekspertam jāizvērtē, lai saņemtu „tuvu” 200 latiem? „Informācijas sistēmu un elektronisko pakalpojumu attīstība” projekta iesnieguma vērtēšanas atbilstības un administratīvie kritēriji definē gan to, vai projekta iesniegumā pamatotas mērķa grupas vajadzības, gan to, vai projekta iesniegums ir sagatavots latviešu valodā. Kvalitātes kritēriji ir specifiskāki - konkrētajā gadījumā tādi ir astoņi, taču, lai gan E.Naglinska skaidro, ka ekspertiem ne tikai jāpiešķir punkti, bet savs vērtējums arī jāpamato, šķiet, ka punktu piešķiršanai pēc šiem kritērijiem dažbrīd primāri ir nepieciešama rēķināšana, nevis speciālista vērtējums.
Piemēram, ir jānosaka, vai izveidojamā e-pakalpojuma saskarnes formas izvietošana paredzēta katalogā www.latvija.lv, iestādes mājas lapā internetā vai citos elektroniskās saziņas līdzekļos; jāaprēķina projekta izmaksas uz vienu labuma guvēju; jāpiešķir punkti pēc attiecīgā projekta īstenošanas ilguma un iepirkumu procedūru skaita; jāizvēlas viens no četriem piešķiramo punktu variantiem atkarībā no projekta ietvaros veikto ieguldījumu teritoriālās ietekmes, un tā tālāk.

„Mani tie vērtēšanas principi, godīgi sakot, pārsteidza sliktā ziņā. Šeit tie bija stipri administratīvi un bez lielas jēgas,” savu viedokli pauž Ainars Blaudums, kas bija iesniedzis savu pieteikumu iepirkuma pirmajai kārtai, taču līdz galam netika, jo e-lietu sekretariāts e-pastu vietā katru reizi sūtījis ierakstītas vēstules, kurām pakaļ jādodas uz pastu, un tas viņam „apnicis”. A.Blaudums gan uzskata, ka projektu vērtēšanu paši sekretariāta darbinieki nevarētu paveikt.
Savukārt Normunds Feierbergs – cits eksperts, kas dalību procedūrā pārtrauca tādēļ, ka vajadzīgajā brīdī neatradās Latvijā – atzīst, ka aptuveni 80% vērtēšanas kritēriju neprasa specifiskas zināšanas. „Tie vairāk ir administratīvi, un to novērtēšanai nevajadzētu pat augstāko izglītību, kur nu vēl pieredzi šajā jomā,” uzskata N.Feierbergs. Tiesa gan, viņš min arī pāris punktus, kuru objektīvai izvērtēšanai esot vajadzīgas ļoti labas zināšanas, taču neviens no tiem nav kvalitātes kritēriju sadaļā.

„Ekspertu piesaistīšana projektu iesniegumu vērtēšanai ir normāla prakse dažādās struktūrfondu programmās, kurās ir sarežģīti projekti. Šāds risinājums nodrošina plašāku un objektīvāku vērtējumu, kā arī garantē sekmīgāku projekta norisi,” daudzo ekspertu piesaisti skaidro E.Naglinska. Tas, ka projektu iesniegumu vērtēšanai „pieaicina ekspertus”, noteikts valdības noteikumos par attiecīgo aktivitāti. Taču šos noteikumus sagatavoja pats ĪUMEPLS, un valstī nav noteikti kritēriji ne „sarežģītiem projektiem”, ne citiem gadījumiem, kad obligāti būtu jāizmanto ekspertu pakalpojumi.

Vai to nevar izdarīt sekretariāta darbinieki?

Arī piesaistītajiem ekspertiem ir dažādi viedokļi par to, vai sekretariāta darbinieki bez ekspertu kompetences nevarētu projektus veiksmīgi izvērtēt. I.Medvedis uzskata, ka ĪUMEPLS darbinieki „nevarētu zināt IT kontekstu”, bet L.Škoļnija norāda, ka pieteikumus var izvērtēt bez specifiskām zināšanām, jo ekspertiem ir doti paraugi un metodiskie materiāli, kuros ir sniegta izvērtēšanai vajadzīgā informācija. „Ja jūs redzētu, kāds ir pieteikums, jūs redzētu, ka tur speciālas IT zināšanas nav vajadzīgas. Es nedomāju, ka ārēju ekspertu piesaiste ir kompetences problēma. Tas ir ārējs viedoklis,” skaidro L.Škoļnija. I.Apine aizstāv ekspertu piesaisti, uzsverot, ka projektu ekspertīze prasa visaptverošu skatu un tajā ir „ļoti daudz šķautņu, kas ir jāizvērtē”. Viņa kā galvenos iemeslus, kāpēc darbu neveic ĪUMEPLS darbinieki, min to, ka lielo izvērtēšanas darba apjomu nebūtu viegli apvienot ar esošajiem darbiem un ekspertu piesaiste rada caurspīdīgumu.

To, ka projektu vērtēšanu bez specifiskām zināšanām var veikt, pierāda fakts, ka katru projektu vērtē trīs dažādi eksperti – ja vērtēšanā būtu vajadzīgas, piemēram, dziļas IT zināšanas, tad ne projektu sagatavošanas un ieviešanas eksperts, ne arī ES fondu vadības eksperts to izdarīt nevarētu, taču viņi to dara. Šobrīd daudzi iesniegtie projekti pēc vērtēšanas ir jāprecizē, taču seši projekti jau ir apstiprināti – to skaitā Iekšlietu ministrijas Informācijas centra projekts par 3,5 miljoniem latu, divi Izglītības un zinātnes ministrijas projekti par 1,9 miljoniem latu un 3,5 miljoniem latu, Valsts reģionālas attīstības aģentūras projekti par 1,5 miljoniem latu, Valsts zemes dienesta projekts par 2,5 miljoniem latu un paša ĪUMEPLS projekts par 2,2 miljoniem latu.

ES fondu tehniskās palīdzības līdzekļus, no kuriem tiek algoti piesaistītie eksperti, nedrīkst novirzīt fondu projektu īstenotājiem, jo to mērķis ir atbalstīt institūciju vadības funkciju nodrošināšanu. Taču arī noteiktie ierobežojumi sniedz iespēju variēt ar līdzekļu izlietojumu. Piemēram, no tehniskās palīdzības naudas jau tiek maksātas algas un segtas visas „uzturēšanas” izmaksas 11 ĪUMEPLS darbiniekiem, kas strādā Eiropas fondu departamentā, tie tiks izlietoti arī projektu vadības sistēmas nodrošināšanai un uzturēšanai. Bet, ja sekretariāts neiepirktu ekspertu pakalpojumus par desmitiem tūkstošu latu, šo tehniskās palīdzības naudu varētu novirzīt, piemēram, papildus kompetentu speciālistu algošanai pašā sekretariātā – tad tam, iespējams, nevajadzētu pirkt ārpakalpojumus, lai izstrādātu iepirkumu dokumentācijas dažādu aktivitāšu projektu īstenošanai, kā tas notiek tagad.

ĪUMEPLS nav vienīgā valsts pārvaldes iestāde, kas ES fondu vērtēšanai pērk ekspertu pakalpojumus, šis sekretariāts izceļas ar augstāko samaksu. Nākamajā rakstā sekos izpēte par to, kā šādu pakalpojumu pirkšana notiek citās iestādēs un ciktāl ir definēti kritēriji ekspertu piesaistei.

 

Informācijas avots:

Kas notiek Latvijā?
Lāsma Rozenfelde 
www.knl.lv