Kā pilnveidot ES struktūrfondu atbalsta piešķiršanas sistēmu uzņēmumiem? izdrukāt


Aicinam visus kam ir priekšlikumi ES struktūrfondu atbalsta piešķiršanas sistēmas pilneidošanai sūtīt tos mums, lai mēs to varētu šo dokumentu vēl papildināt vai precizēt uz adresi office@europrojects.org

 

Uldis Osis. Ekonomikas doktors, profesors. LZA korespondētājloceklis.
A/s "Grindeks" padomes loceklis
SIA "Konsorts" valdes priekšsēdētājs
SIA "Tractus" valdes priekšsēdētājs
SIA "We entrepreneurs Latvia" valdes priekšsēdētājs
(uldis.osis@gmail.com )

Lidija Škoļnija. SIA "EUROPROJECTS" valdes priekšsēdētāja
(lidija.skolnija@europrojects.lv )

 

1. Situācijas un problēmu apraksts


Ekonomiskā atslābuma situācija un strauji augošais grūtībās nonākušo uzņēmumu skaits rosina izvērtēt uzņēmējdarbības attīstībai paredzēto valsts atbalsta ES struktūrfondu komponenti. Strādājot pie valsts atbalsta koncepcijas un programmām uzņēmējdarbībai pirms pusotra diviem gadiem, apriori tika pieņemts, ka Latvijas ekonomika turpinās straujas izaugsmes tendenci. Tādēļ pamatota šķita orientācija uz valsts atbalsta piešķiršanu jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādāšanai, produktu radīšanai ar augstu pievienoto vērtību utt. Tas prasa finanšu resursus, laiku, intelektuālo potenciālu un citus jaunradei nepieciešamos elementus. Tādēļ jau arī ir nepieciešams valsts atbalsts.

Taču jau 2008. gada sākumā kļuva acīmredzami, ka minētās ekonomikas tendences ne tikai neturpinās, bet ekonomika arvien dziļāk slīd stagnācijā, kas aizsākās nekustamo īpašumu tirgū. Turklāt, ņemot vērā joprojām augsto inflācijas tempu, iespējams, var runāt pat par ekonomisko krīzi un draudošu stagflāciju. Šajā situācijā grūti cerēt, ka uzņēmumam, lai saņemtu struktūrfondu finansējumu, piemēram, jauna produkta ieviešanai 25 procentu apmērā, pašam jāatrod pārējie 75 procenti, ir visai problemātiski. Vēl bezcerīgāku situāciju padara satriecoši lēnais ierēdņu aparāta darbs ar "spēles noteikumu", t.i. - finansēšanas noteikumu, kritēriju utt. formulēšanu. Lai gan par to dažādos līmeņos tiek runāts jau ne pirmo gadu, situācija praktiski nemainas. Galvenā problēma - Latvijā tiek īstenots valsts atbalsta uzņēmējdarbībai modelis, kuru varētu apzīmēt kā administratīvi ierēdniecisku. Šādā modelī labākajā gadījumā iespējams panākt visai nenozīmīgus uzlabojumus, jo tas pēc savas iekšējās būtības ir birokrātisks.

Uzņēmējiem, it īpaši jaunu produktu un tehnoloģiju attīstītājiem, piesakoties uz kādu ES fondu finansētu projektu, administratīvi ierēdnieciskajā attiecību vidē jāuzņemas pārāk liels risks ar neskaidrām finanšu saistībām. Jau pašā sākumā tiem jārēķinās ar daudziem finanšu pieejamības ierobežojumiem un formālu neatbilstību vērtēšanas kritērijiem, jāgatavo pārāk detalizētas projektu iesniegumu tāmes, it īpaši piesakoties uz apmācību un izstādēm, kas vēl vairāk sarežģī projektu ieviešanas un atskaišu ieniegšanas procedūru.


2. Galvenās problēmas risinājums


Efektīvākais minēto problēmu risinājums būtu pāreja no administratīvi ierēdnieciskā uz modeli, kas maksimāli pietuvināts tirgus principiem un ir uzņēmējiem saprotams. Viens no variantiem būtu daļu struktūrfondu nodot agrāk izveidotajiem riska fondiem, kuri attiecīgos finanšu līdzekļus ieguldītu tālāk uzņēmumos saskaņā ar tiem pašiem kritērijiem, kas jau ir noteikti struktūrfondu programmās. Viena no korekcijām šajā gadījumā būtu atteikšanās no prasības par augsto investīciju atdevi (vismaz 30%), kas jau iepriekšējos šo fondu darbības nosacījumos bija nesamērīgi augsta. Ekonomisko grūtību periodā pārspīlēts šķiet arī nosacījums atbalstu piešķirt tikai jaunu tehnoloģiju un produktu izstrādei, vai produkcijas ražošanai ar augstu pievienoto vērtību. Protams, attiecīgie kritēriji būtu saglabājami arī riska fondu vai jebkurā citā variantā, taču neliedzot iespēju veikt ieguldījumus arī tādos uzņēmumos, kuri formāli neatbilst minētajiem kritērijiem, bet saglabā labas perspektīvas paplašināt arī tradicionālo produktu pārdošanas apjomu. Vismaz tāda parasti ir termina "prioritāte" jēga.

No organizatoriskā viedokļa būtu saprātīgi, ja fondi, piešķirot uzņēmumiem investīcijas pamatkapitālā, deleģētu arī savus pārstāvjus to valdēs. Šiem valdes locekļiem būtu pienākums sekot, lai fondu ieguldītā nauda tiktu izlietota stingri saskaņā ar uzņēmuma budžetu, kurš, savukārt, tiek veidots saskaņā ar uzņēmuma attīstības biznesplānu, tai skaitā, konkrētiem attīstības (investīciju) projektiem. Šī deleģētā valdes locekļa pienākums būtu atskaitīties fondiem par to ieguldīto naudas līdzekļu izlietojumu un citiem būtiskiem uzņēmumu darbības aspektiem. Līdz ar to atkristu nepieciešamība pēc vairuma formālajām uzņēmumu atskaitēm un saskaņošanas procedūrām, kā tas ir pašreizējā administratīvi birokrātiskajā modelī. Pietiktu ar īsu ceturkšņa pārskatu, kuram tiek pievienota budžeta izpildes pārskats, operatīvā bilance, peļņas un zaudējumu aprēķins un naudas plūsmas pārskats, kurus uzņēmums gatavo jebkurā gadījumā.

Svarīgi arī, lai fondu deleģējamie pārstāvji būtu profesionāļi ar attiecīgu izglītību un pietiekami lielu biznesa pieredzi. Tos var izvēlēties konkursa kārtībā. Tas daudz vairāk garantē veiksmīgu valsts atbalsta, tai skaitā ES fondu līdzekļu izlietojumu, nekā smagnēja birokrātiska kontroles sistēma, kuras pamatā bieži vien ir ierēdņi ar ne pārāk augstu kapacitāti.

Pozitīvi vērtējama valdības iniciatīva izveidot Ieguldījumu fondu (IF), parakstot attiecīgu līgumu ar Eiropas investīciju fondu. No Ieguldījumu fonda paredzemās darbības apraksta izriet, ka "Ieguldījumu fonda ietvaros finansējumu komersantiem piešķirs nevis dāvinājumu, bet aizdevumu un galvojumu  veidā". Līdz ar to, riska fondu ieguldījumi uzņēmumu pamatkapitālā un Ieguldījumu fonda riska aizdevumi būtu savstarpēji papildinoši finanšu instrumenti. Tomēr nākas atzīmēt arī zināmu nekonsekvenci finanšu instrumentu veidošanā un pielietošanā Latvijā. Proti, Latvijas Hipotēku banka no šī gada 1. jūlija ar Finanšu ministrijas atbalstu izstrādājusi un ieviesusi "Uzņēmumu konkurētspējas uzlabošanas atbalsta programmu". Tā lielā mērā sasaucas ar IF riska kapitāla instrumentu, kurš arī tiks pielietots aizdevuma veidā.


Raugoties no praktiskā viedokļa tomēr ir skaidrs, ka pāreja uz piedāvāto valsts atbalsta modeli prasīs laiku. Līdz ar to jau tā par pusotra divu gadu aizkavētie termiņi nobīdīsies vēl vairāk. Tādēļ pārejai no viena modeļa uz otru, vajadzētu notikt pakāpeniski. Proti, šobrīd būtu nepieciešams turpināt valsts atbalsta īstenošanu saskaņā ar jau esošajiem nosacījumiem, tos pilnveidojot. Pastāv virkne problēmu, kuru novēršana varētu zināmā mērā tos uzlabot.


3. Esošās sistēmas problēmu formulējumi


  • Problēma: uzņēmumi, kam vajadzīgs finansējums inovatīvam projektam ir neapmierināti, jo, kā rāda prakse, daudzi no tiem nemaz nevar pieteikt projektu finansējumam.  
Atbilde ir tāda, ka invovācija pēc būtības katra pati par sevi ir unikāla, inovācijas nevar standartizēt. No tā izriet, ka katram uzņēmumam vai pētniekam ir sava situācija un sava unikālā ideja. Neviena ideja, kamēr tā ir tikai idejas formā, nav 100 % droša un nevar par 100% apsolīt, ka idejas ieviešanas rezultats dzīvē būs 100% veiksmīgs un komerciāli izdevīgs, ko pieprasa bankas (lai izsniegtu kredītus) un Ekonomikas ministrija (lai dotu projektam zaļo gaismu). Abas šīs iestādes pieprasa 100% pareizu rezultātu, bet neļauj līdz šim rezultātam nonākt izpētes rezultātā, jo grib lai projekta iesniedzējs jau pirms izpētes zinātu, ka rezultāts būs pareizs un produkts būs konkurētspējīgs tirgū.
 
Ja nauda netiks dota mēģinājumiem tikt pie rezultāta, tad rezultāta vienkārši nebūs un arī Latvijas ekonomikai nebūs nekāda ieguvuma.


 

3.1. Par jaunajiem produktiem un tehnoloģijām (attīstība un ieviešana ražošanā):



Secinājums - struktūrfondu projektu vērtēšana ir pārāk standartizēta, bet inovācijas nevar standartizēt, jo tad jau tās vairs nav inovācijas. Izstāžu projektiem, apmācībām, iekārtu iegādei u.c. virzieniem vērtēšana var būt standartizēta, bet inovāciju projektu vērtēšanai ir jābūt elastīgākai un ar daudz individuālāku pieeju, jo katra inovatīvā ideja taču ir unikāla. Tiem, kam šī ideja ir un kas var kaut „uz papīra” izskaidrot, ko ar savu pētījumu vai pilotmodeli grib panākt un kā izpētes rezultāts jebkādā veidā varētu dot pozitīvu ieguldījumu Latvijas ekonomikā, būtu jādod ES nauda avansā. Ja visiem, kuriem ir ideja, neļaus mēģināt, tad nebūs ne pozitīvu ne negatīvu rezultātu. Bet, ja ļaus mēģināt, tad būs gan pozitīvi, gan negatīvi rezultāti. Tad labāk, lai ir vismaz daži šie pozitīvie rezultāti, kas kompensēs negatīvos rezultātus un kas nesīs Latvijas vārdu pasaulē. Arī neveiksmīgās idejas izpētaes rezultatā gūs pieredzi un atkal jaunas idejas inovācijām, jo vecās būs vai nu apstiprinātas kā veiksmīgas vai noraidītas kā neveiksmīgas.
 
Priekšlikums:

Nestandartizēt inovācijas un atļaut visas pamatotās un aprakstītās idejas iesniegt Ekonomikas ministrijai nepārtraukti līdz 2013. gadam. Lai Ekonomikas ministrija vērtē katru ideju individuāli (nestandartizējot un neuzstādot visiem identiskas prasības) un dod savu atbildi: jā vai nē. Šobrīd sanāk tā, ka Ekonomikas ministrija šo grūto darbu (klasificēt savu ideju atbilstoši Eiropas Savienības prasībām) ir novēlusi uz uzņēmēju, pētnieku un konsultantu pleciem. Reizēm pat šķiet, ka Ekonomikas ministrija pati nesaprot, ko vēlas un ko nevēlas atbalstīt. Rezultātā tiek zaudēts laiks un iespēja saņemt ES naudu reālām izpētēm arvien samazinās. Zaudētāja ir Latvija kopumā.
 
Inovāciju projektus padarot standartizētus (kā tas ir tagad), Ekonomikas ministrija formāli izpilda savu pienākumu stimulēt inovācijas Latvijā, taču reālā atdeve ir uzņēmēju un pētnieku neizpratne un sašutums par radīto sistēmu, no kuras rezultātā neko nevar iegūt tie, kam tas patiešām ir vajadzīgs. Ekonomikas ministrija cenšas atrast robežu un padarīt maksimāli neiespējamu ES naudas izlietošanu ne tiem mērķiem, kam tā ir paredzēta (kā tas bija ar veco „Konsultāciju programmu”, kad izstrādājot jebkādas kvalitātes mārketinga stratēģiju par LVL 20 000, uzņēmums reāli varēja atgūt un nopelnīt 50% jeb LVL 10 000, ko daudzi izmantoja, lai vienkārši izkrāptu ES naudu). Rezultātā programmās tiek iestrādāti visdažādākie ierobežojumi un pat konsultantiem, kam ir pieredze, ir ļoti grūti izprast šo naudas pieškiršanas mehānismu. Protams, robežu atrast ir grūti, taču tomēr Ekonomikas ministrijai tik daudz nevajadzētu nodarboties ar krāpniecības izskaušanu ES naudas piesaistē, bet gan vairāk rūpēties par Inovāciju politikas veiksmīgu virzību Latvijā. Krāpnieki vienalga izdomās kādas shēmas un izpratīs sistēmu, bet reālie inovatori netiks pie ES naudas.
 
Saprotams, Ekonomikas ministrijai, lai vērtētu ideju atbilstību Eiropas prasībām, ir jāuzņemas salīdzinoši liela atbildība, ko ierēdņi nelabprāt dara, jo atbildību vislabāk taču ir sadalīt uz vairākiem (iestādēm, departamentiem, ierēdņiem u.c.), jo tad rezultātā neviens ne par ko neatbild. Bet Ekonomikas ministrija taču ir atbildīga par Inovāciju politiku Latvijā, tad šai ministrijai arī vajadzētu spēt uzņemties šo atbildību pateikt, kura ideja ir ES naudas vērta un kura nav. Bet jāsaprot, ka, neļaujot mēģināt visiem, nebūs ne pozitīvu, ne negatīvu rezultātu.
 
Inovācijām ir vajadzīga līdzīga pieeja kā agrāk lauksaimniecības sektorā pieļautā kļūda atbalstīt katru pat vismazāko lauksaimniecības produktu ražotāju. Inovācijām šī pieeja, manuprāt, būtu atbilstoša, jo, lai tiešām atlasītu vislabākās un komerciāli visizdevīgākās idejas, vispirms ir jāizveido „ģenerālā kopa” (tā to sauc statistikā), lai būtu  no kā veikt izlasi. Atbalstīt jau esošos inovāciju radītājus (piemēram, Grindeks) arī ir, protams, ļoti vajadzīgs, bet jādod iespēja arī tiem, kam tāda iespēja līdz šim vēl nav bijusi.

3.2. ES fondu saņemšanas ierobežojumi:



  • Problēma - uzņēmējiem nav līdzekļu par kuriem ieviest projektus, līdz ar to daudziem inovatīviem uzņēmējiem nav iespējas pieteikties uz programmām; inovācija pati par sevi ir risks, kas var neatmaksāties.

Problēma ir tā, ka projektu process izveidots tā, ka lai saņemtu atpakaļ, teiksim 50% vai 350 000 LVL, vispirms viena vai vairāku gadu garumā ir jāiztērē ap 800 000 LVL. Vairumam mazo un vidējo uzņēmumu tādas naudas vienkārši nav. Arī kredītu viņiem nedod, bet investori uz produkta vai tehnoloģijas izstrādes projektiem skatās ar pastiprinātu uzmanību, jo ieguldīto naudu var arī pazaudēt. Vēl sarežģītāk ir tiem inženieriem vai zinātniekiem, kas nāk pie mums ar savu inovāciju (produkta vai tehnoloģijas aprakstu) un kuram bez inovācijas nekā nav - ne naudas, ne uzņēmuma. Ir tikai brillianta ideja un ir jātiek līdz prototipa izveidei. Arī tiem ir vajadzīga nauda, lai varētu pieteikties uz LIAA projektu.

Priekšlikums:
Struktūrfondu likumā un MK noteikumos par konkrētu aktivitāti paredzēt uzņēmējiem projekta uzsākšanas brīdī avansa maksājuma saņemšanas iespēju 10-20% apmērā no projekta attiecināmo izmaksu summas, kā tas ir citās ES finansētajās programmās. Tas palīdzēs ātrāk izlietot ES fondus Latvijā, kā arī atvieglos jebkura projekta naudas plūsmu. Bez tam, ļoti svarīgi ir tas, ka mazie un vidējie uzņēmumi, kuri pašlaik atsakās no projektu iesniegšanas, ES fondu finansējumam, jo tiem parasti trūkst savi resursi un tiem nav iespējas peisaistīt banku kredītu, vai investoru resursus riska projekta ieviešanai (jauna produkta izstrāde vienmēr ir risks).

3.3. Trūkumi projektu izstrādes un ieviešanas procesā:


  • Problēma - neefektīvi izveidotas ieviešanas sistēmas, pārāk sadrumstalotas izdevumu kategorijas un izdevumu pozīcijas.
Programmu tāmes ir pārāk sadrumstalotas. Nav iespējams veikt tik detalizētu un 100% precīzu plānošanu darbībām, kas notiks pēc pusgada. Jo detalizētāka un sadrumstalotāka tāme, jo grūtāk ieviest projektu un rodas vairāk izmaiņu, kas jāsaskaņo ar administrējošo iestādi. Bet saskaņošanas process ir garšs.

Priekšlikums - plānot projektus pa izdevumu kategorijām lielākās summās, kā tas ir piemēram, EEZ finanšu instrumentā. Netērēt ne uzņēmēju, ne valsts ierēdņu cilvēkresursus santīmu sakitīšanai un laika resursus līgumu izmaiņām pārāk detalizētu tāmju dēļ .

Latvijas grāmatvedības prasības ne vienmēr ir savienojamas ar projektu gramatvedību. Piemēram, jaunajā apmācību programmā (LIAA) amortizācija par apmācībām izmantojamajiem instrumentiem un aprīkojumu tiks atbalstīta par stundām, kurās aprīkojums izmantots apmācībai, taču gramatvedībā nolietojums tiek aprēķināts par dienām. Uzņēmumiem ir jāmaina grāmatvedības programmas, lai varētu izpildīt projektu atskaitīšanās prasības, jo ne visās programmās ir iespējams izdalīt atsevišķus subkontus visiem nepieciešamajiem grāmatojumiem.
Priekšlikums - saskaņot proektu grāmatvedību ar Latvijas grāmatvedību.

Līgumu, rēķinu, apstiprinājumu, biļešu, čeku, izstādes organizatoru izsniegtu sertifikātu un citu dokumentu tulkošana no angļu uz latviešu valodu ir ļoti darbietilpīgs process un uzņēmumā patērē ļoti daudz resursu. Rezultātā uzņēmuma iegūtais ES atbalsts bieži vien ir nesamērojami mazs, salīdzinot ar darbu un laiku, kas ieguldīts, lai sagatavotu projektu gala atskaites. Vismaz viena svešvaloda būtu jāpārvalda vērtējošajiem ierēdņiem un jāspēj izvērtēt atskaite, neiesniedzot tulkojumus no angļu uz latviešu valodu. Saprotama ir prasība, ka dokumentiem, kas tiek iesniegti ķīniešu valodā, ir nepieciešams pievienot tulkojumu. Sobrīd MK noteikumi nosaka, ka visiem dokumentiem, kas nav latviešu valodā, ir jāpievieno tulkojumi.
Priekšlikums - paredzēt liberālāku pieeju - neprasīt tulkojumus, piem. angļu un krievu valodā iesniegtajiem dokumentiem.